Naglio kalnas

Naglio kalnas ir 15 m augsta Baltijas krasta kāpa, senāk tā bija augstāka un apaugusi ar priedēm, kuras lielākā daļa tika izcirstas Pirmā pasaules kara laikā. Leģendas stāsta, ka šeit atrodas milža Naglio kaps, kuru uzcēla viņa sieva Brukšva. No upelis teka pro šalį prasidėjęs pro šalį tekantis upelis. Kalva dar buvo vadinama ir Olandų kepure, nes jūreiviams buvęs geras orientyras. Senieji palangiškiai kalnelį vadino Žuvėdrų (švedų) kapais arba Kopų, Kapų kalnu. Vecāki stāstīja, ka kalnā tika apglabāti nekrustīti bērni, noslīkušie, pašnāvnieki un vardarbīgi nogalināti cilvēki. Tāpēc kalns tika saukts par Naglos nāves kalnu, vēlāk – par Naglio kalnu. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka XV–XVI gadsimtā Naglio kalnā varēja būt arī svētvieta. Palangiņi iedzīvotāji varēja veikt pagānu rituālus Naglio kalnā pēc tam, kad tika pamests Birutės kalns. Avoti min, ka jezuīti, kas 1613.-1614. gadā apmeklēja piekrasti, šeit atrada pagānus, kas pielūdza savus dievus. Apmēram 16. gadsimta vidū vecie Palangas iedzīvotāji sāka apglabāt savus mirušos, vēlāk Naglio kalna kapenes iznīca, jo blakus dzīvojošie cilvēki pārcēlās tālāk, varbūt arī tāpēc, ka kalnā kļuva pārāk šauri. Arheoloģiskie pētījumi apstiprināja, ka XVIII–XIX gadsimtos šeštajā gadsimtā šeit apglabāti Palangas iedzīvotāji, kuru nāves apstākļi nav noskaidroti.